Man labāk patīk rudens
Viņš teica, klusi pasmaidot
Ar vārdiem ainas gleznojot
Ar pirkstu galiem maigiem
Viņš viņas krūtīm pieskārās
Uz brīdi laiks tad apstājās
Bet viņu pagātnes vēl sāp
Kā lai atsakās no tām
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums, ko mums, ko mums
Ko mums vajag
Ar piesarkušiem vaigiem
Tie viens uz otru skatījās
No tālākā tie baidījīās
Bet tad bez pārmetumiem
Viņš viņas lūpām pieglaudās
Un atkal laiks tad apstājās
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums, ko mums, ko mums
Ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums vajag
Un kā gan zināt ko mums, ko mums, ko mums
Ko mums vajag
Jo nevar zināt ko mums
Jo nevar zināt ko mums
Jo nevar zināt ko mums
Ko mums vajag